Kā tas notika
Latvijas demilitarizācija
“Daudz zābaku pa manu zemi staigā…”
1944. gadā Latvijā notika okupācijas režīmu maiņa — Latvijas zemi atkal sāka bradāt Sarkanās armijas karavīru zābaki. Šoreiz padomju vara nekādas spēlēšanās ar kaut vai formālu neatkarību nepieļāva. Latvija bija viena no piecpadsmit “pilntiesīgām, vienlīdzīgām” padomju republikām — pat ne tiesībās ierobežots protektorāts kā Polija, Čehoslovākija vai kāda cita sociālistiskā bloka valsts. Jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas teritorijā milzīgā skaitā uz pastāvīgu dislokācijas vietu sāka pārvietoties padomju bruņoto spēku vienības. Izvietojuma vietu, nepieciešamo zemes platību un nekustamo īpašumu savām vajadzībām padomju militāristi izvēlējās paši, tā ka vietējās pašvaldības parasti tika nostādītas fakta priekšā bez jebkādām tiesībām pret kaut ko protestēt. Armijas kontrolētās teritorijas faktiski bija valsts valstī, jo vietējai administrācijai tur nebija varas. Militāristi tur darīja to, ko gribēja. Daudzi noteikti vēl atceras, ka, piemēram, visa Kurzemes piekraste bija pasludināta par “pierobežas zonu” ar ierobežotu iespēju tajā iekļūt ierindas pilsoņiem. Iedzīvotāji no piekrastes ciemiem ar varu tika sadzīti dažos zvejnieku kolhozu ciematos (Kolkā, Rojā u. c.), pārējā teritorija tika atdota padomju Robežapsardzības karaspēkam. Visiem šīs zonas iemītniekiem pasē tika iespiests speciāls zīmogs žiķeļ prigraņičnogo rajona (pierobežas rajona iemītnieks).
Arī Latvijas augstākā virsotne Gaiziņkalns ilgi nebija padomju Latvijas pilsoņiem pieejams. 1955. gadā Alūksnē, Bārtā un Vaiņodē sāka izvietot tālās un vidējās darbības kodolraķetes. 1957. gadā sākās raķešu palaišanas iekārtu būve Madonas rajona Mārcienā. Gaiziņkalnā iedalīja 47,2 hektārus zemes raķešu palaišanas laukuma būvei. Te sākās betona pievedceļu būvniecība, jo pirmās kodolraķetes bija ļoti smagas un tās varēja pārvietot tikai pa dzelzceļu vai speciāli būvētiem ceļiem. Taču, kā jau tas dažreiz notiek, 1961. gadā ASV spiegs O. Peņkovskis informēja savus darba devējus par PSRS vidējās un tālās darbības raķešu palaišanas iekārtu atrašanās un celtniecības vietām — to slepenība bija zudusi. Mārcienā raķetes demontēja, un celtniecību Gaiziņkalnā pārtrauca. Nepabeigtais betona ceļš Madonas rajona Bērzaunē un maskēšanas nolūkā iestādītās egles Gaiziņkalnā vēl tagad liecina par tā laika padomju stratēģiskajiem nolūkiem.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā palika līdz galam neuzcelti vēl daži lieli padomju militārie objekti: Rīgas rajona Zaķumuižā — Baltijas Kara apgabala pretgaisa aizsardzības trīs stāvu pazemes komandpunkta bunkurs; Tukuma rajona Skrundā — tālās darbības radiolokācijas stacija Darjal UM; Ventspils rajona Irbenē — kosmisko sakaru radiolokācijas centrs Kristāls (tautā pazīstams kā Zvaigznīte — tagad Ventspils radioastronomiskais centrs); Tukuma rajona Upīškalnā — tālās darbības sakaru centra antenu lauks sakariem ar PSRS atomzemūdenēm pasaules okeānos un daudzi mazāki objekti.
Taču tās nebija vienīgās rētas Latvijas vaigā. Gandrīz vai katrā apdzīvotā vietā izvietojās kāda padomju karaspēka vienība. Nav precīzi zināms, cik daudz Latvijā bija padomju karavīru. Astoņdesmito gadu vidū Baltijas Kara apgabala personālsastāvā bija aptuveni 350 000 vīru, jāpierēķina klāt padomju Robežapsardzības karaspēka un Iekšējā karaspēka karavīri. Līdz ar to var pieņemt, ka vēl pirms dažiem gadu desmitiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atradās aptuveni pusmiljona vīru liels padomju militārais grupējums. Ādažu poligons, Zvārdes aviācijas mērķu poligons, Papes aviācijas mērķu poligons, Vaiņodes (Bendeljāņu) un Tukuma aviācijas bāzes, Dobeles–2 tankodroms, Skrundas pretraķešu aizsardzības sistēmas Dņepr lokators un vēl, un vēl — sarakstu var turpināt uz daudzām lappusēm. Saskaņā ar datiem, kurus 1994. gadā Latvijas Republikas Ministru kabinetam iesniedza Baltijas Kara apgabala vadība, proti, pēc Latvijā izvietoto karaspēka daļu numuru saraksta, varēja konstatēt, ka no 1944. līdz 1994. gadam Latvijā bija dislocēts vairāk nekā 3000 padomju karaspēka vienību, kuras bija izvietotas vairāk nekā 700 objektos 24 no 26 Latvijas rajoniem. Teritorija, ko aizņēma padomju bruņoto spēku daļas un to infrastruktūras, bija vairāk nekā 120 000 hektāru liela. Vai Latviju nevarēja saukt par Padomju Savienības nenogremdējamu karabāzi?
Šo lielo militāro mašinēriju papildināja daudzie padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Latvijas teritorijā nebija izvietotas lielas kaujas tehnikas ražotnes, mūsu valstī neražoja tankus, bruņumašīnas, lādiņus, netaisīja lidmašīnas un kuģus — padomju militārā doktrīna paredzēja uzbrukuma karu, un tas nepieļāva ražot kara tehniku robežas jeb kaujas zonas tuvumā. Šeit bija izvietoti galvenokārt tehnikas remonta uzņēmumi, piemēram, Liepājā, Tosmārē, bija lielākā Baltijas jūras kara flotes remontbāze, Liepājas Kara ostas akvatorija bija kļuvusi par lielāko padomju karakuģu un zemūdeņu kapsētu Baltijas jūrā, kas radīja lielas problēmas okupācijas armijas izvākšanās posmā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmitajos gados.
Avots: Latvijas Kara mūzejs (saīsināts).
