Balastiskā raķete R-5M
Ņemot vērā to ka tika iekrāta pieredze projektējot un izmēģinot R-2 raķeti (un arī R-3, un R-4 „brīnumi”), un arī to ka padomju zinātnieki radīja kodol bumbu, tas ļāva piecdesmito gadu sākumā padomju puišiem uzsākt darbu pie jaunas raķetes, kurai būtu kodola galva un kuras lidojuma attālums vēlams būtu lielāks nekā 1000km.
Pie raķetes izstrādes atkal ķērās jau iepriekšējos rakstos pieminētie zēni. V.P. Gluško atkal uzticēja darbu pie dzinēja izstrādes, N. A. Piļugina kungs atkal rūpējās par vadības sistēmas un zemes palaišanas kontroles sistēmu un V. I. Kuzņecovs atkal mēģināja tikt galā ar mērierīcēm, brigādei vienīgi nāca klāt vecais labais mehānikas akadēmiķis V. P. Barmins kurš rūpējās par zemes uzpildes un apkalpošanas aprīkojumu. Viena gada laikā lielo prātu kolektīvs kopā ar OKB-1 ģenerāl konstruktoru Kozlova kungu priekšgalā izveidoja jaunu raķeti kura ieguva apzīmējumu R-5. Tiko raķete bija gatava viņu nekavējoties aizsūtīja uz Kapustīn Jāres poligonu, lai pamatīgi to izmēģinātu.
Kā jau tas tika paredzēts, zēni testējot raķeti atrada arī dažādas konstrukcijas nepilnības. Sākotnējā variantā raķetes maksimālais lidošanas attālums nepārsniedza 1000km, kas padomju prātus neapmierināja un tie turpināja darbu pie raķetes pilnveidošanas, kad 1955. gadā raķeti beidzot izdevās novest līdz prasītajam līmenim, viss smagāk gāja ar kodol galviņas daļu, tās izstrāde kavējās, kas bija saistīts ar visādām sarežģītām štellēm.
Padomju vīri tā arī nespēja atrisāt lērums problēmu saistībā ar galviņu, tāpēc tika pieņemts lēmums raķetei piemontēt BRSD R-5 galvas daļu pildītu ar parastu 1000kg smagu sprākstvielu. Šāda tipa raķetes tika sūtītas inžinieru brigādai RVGK, kur tās tika nomainītas ar iepriekšējān R-2 raķetēm. Katrai no brigādēm bija sešas palaišanas iekārtas.
Pēc armijas prasībām konstruktori sāka meklēt variantus kā uzlabot raķetes kaujas rādītājus un brīdi vēlāk nedaudz iespringstot tika izdomāts diezgan interesants variants. Lai palielinātu kaujas spēju raķetei zinātnieki izdomāja – kāpēc gan vienai raķetei nepielikt klāt vēl vienu porciju ar sprākstvielām, vēl brītiņu vēlāk izdomāja, ka patiesībā četras porcijas būtu tas, kas vajadzīgs, tā iegūstot papildus efektivitāti, protams, palielinot sprākstvielu daudzumu palielinās arī svars, tāpēc tādā veidā „piekrauta” raķete nelidoja tālāk par kādiem 820 vai 600km atkarībā no sprākstvielu daudzuma. Tomēr arī tādā izpildījumā raķetes efektivitāte bija salīdzinoši zema.
R-5 balistiskā raķete bija veidota kā vienpakāpes ar nesošām degvielas tvertnēm no slokšņu alumīnija sakausējuma. Raķetē tika izmantots dzinējs ŽRD – RD-103 ko radīja OKB V.P. Gluško ar atgrūšanas spēku 41t uz zemes. Kā degviela tika izmantots 92% etilspirts un šķidrais skābeklis.
Uz raķetes tika izmantota kombinētā vadības sistēma. Pie raķetes galvas piestiprināja rādio korekcijas kanālu, lai pēc iesējas samazinātu raķetes novirzīšanos no mērķa.
1954. gada aprīlī sākās darbi pie raķetes pilnveidošanas, tā ieguva nosaukumu R-5M. Modernizācija galvenokārt skāra kaujas aprīkojumu, dzinēja un vadības sistēmas. Visu izmaiņu rezultātā raķete ieguva papildus 200km lidojuma attālumam. Veicot dažādas darbības izstrādē tika panākta lielāka raķetes stabilitāte.
Raķeti aprīkoja ar atdalāmu 300kt jaudīgu kodol galviņas daļu, kas atdalījās lidojuma pēdējā fāzē. Raķetes iespējamā novirzīšanās no mērķa bija 3.7km maksimālā novirzīšanās bija 6km. Kas tajā laikā padomju apmierināja prasības.
1955. gada 20. janvārī Kapustīnas poligonā sākās pirmie raķetes R-5M izmēģinājumi. 2. februārī tika veikta pirmā raķetes palaišana ar kaujas „patronu” galā, komisijas priekšsēdētājs un visa šī burziņa galvenais tētis bija ģenerāl-laitnants P.A. Degtjarevs. Labā ziņa ir tāda, ka šāviens bija veiksmīgs un raķetes galviņa pēc 30 minūtēm trāpija tieši tanī kvadrātā, kur bija mērķēta, bet sliktā ziņa bija tā ka 1955. gadā cilvēki par radiāciju un to kādas sekas tā atstāj uz dzīviem organismiem zināja ļoti maz, tāpēc veikt šādus izmēģinājumus tanī laikā skaitījās normāli.
Raķetes kompleks R-5M tika pieņemts bruņojumā 1956. gada 21. jūnijā, to aprūpēja kompitentie zēni no inžinieru kantora RVGK. Šī raķete salīdzinājumā ar savām vecākajām māsām bija daudz pilnīgāka, palaišana jau notika pilnīgi automatizēti. Raķetes starta sagatavošanā tika veikti visi palaišanas mehānismu kontroles procesi. Starts tika dots uz zemes no palaišanas „sola”, kuru varēja uzstādīt uz attiecīgas teritorijas.
1959. gada 17. decembrī tika izveidota stratēģiskā nolūka raķešu vienība un visi zēni no RVGK, kas bija bruņojušies ar R-5M raķetēm tika iekļauti PSRS bruņoto spēku sastāvā, vienlaicīgi viņus pārformēja raķešu divīzijās, katrā no piecām divīzijām, kas saņēma šo kompleksu bija astoņas R-5M raķetes.
Plānojās, ka kara gadījumā katrai frontei tiktu piekomandēta brigāde ar RVGK kantora puišiem, kas armijas zēniem spētu palīdzēt ar kādu padomu, bet kaujas komandu drīkstētu dot tikai pats augstākais virsskomandiera kungs.
Protams, ka arī šai mazulītei bija savi trūkumi, uzpildīšana pirms starta tika veikta ar rokām un raķetes mērķēšana tika veikta mehāniski „uz aci”, tāpēc tas prasīja vairākas stundas laika. Ņemot vērā to ka skābeklis ir gāze un iespējams raķetei R-5M nebija diez ko hermētiska degvielas tvertne, to nebija iespējams atstāt uzpildītu ilgāk par 30 dienām un arī tad tā bija nepārtraukti jāpapildina. Raķete R-5M tik ļoti mīlēja skābekli, ka visam kompleksam bija nepieciešama pat vesela skābekļa rūpnīca, netālu no bāzes, kas spētu apmierināt R-5M apetīti, kas savukārt padarīja visu kompleksu par nepārāk mobilu un viegli ievainojamu pasākumu. Bruņotajiem spēkiem tas tik ļoti nepatika, ka jau no paša sākuma lielie papi uz visu R-5M kompleksu skatījās „šķībi”, bet tik un tā līdz 1967. gadam raķete tomēr palika PSRS bruņojumā.
Tehniskie parametri:
Maksimālais lidojuma tālums: 1200Km
Starta masa: 29.1t
Lādiņa nestspēja: līdz 1350Kg
Degvielas masa: 24.9t
Raķetes augstums: 20,75m
Raķetes diametrs: 1,65m
Galvas daļas tips: monobloka, kodol
No Comments,
Izteikties par “Balastiskā raķete R-5M”