InDustReality.lv

Bija ellīgi lietaina un drēgna 2009.gada vasaras diena, kad sēžot Mūkuslas ČilliPicā Eriks izšāva ideju par braukšanu uz Černobiļu. Par cik šis bija jau sen manis lolots sapnis, tad nepakustinot ūsas piekritu.

Tālāk sākās diezgan rūpīga brauciena plānošana, kuras laikā braukt gribētāju pulkam pievienojās Smarcha un Paps. Pirmais uzdevums bija atrast stalkerus un vienoties ar viņiem par datumu, honorāru un nepieciešamo priekšapmaksas apjomu. Caur dažādiem forumiem Ukrainā uzgājām ļoti atsaucīgus un draudzīgus stalkerus, kas ne mirkli nedomājot piekrita mūs ievest zonā. Viņu pakalpojumu listē bija dažādu garuma maršruti, ilgumi un individuālie vai grupu braucieni. Piedāvāto braucienu ilgums bija no vienas dienas līdz pat nedēļai ar nakšņošanu zonas teritorijā – Černobiļā kādā viesnīca vai pamestā Pripjatas mājā. Mēs protams izvēlējāmies individuālo braucienu un ierobežotā laika dēļ vienas dienas braucienu. Kad bijām vienojušies par laiku un brauciena maršrutu, bija nepieciešams veikt priekšapmaksu. Piebildīšu, ka Ukrainā nedarbojas neviens no pasaulē atzītiem internet norēķina veidiem. Viņi man piedāvāja divus apmaksas alternatīvas:

1) maksāt caur mistisku kantori, kuram nosaukums bija kautkas līdzīgs UKRGOSINTERMONEY;

2) Maksāt ar kredītkarti.

Abos gadijumos jānorāda visi maksājuma kartes dati. Izvēlējos opciju Nr.2 un kopīgi ar banku izstrādājām viltīgu opciju kā veikt maksājamu riskējot tikai ar iemaksāto naudu. Viss noritēja gludi – naudu saņēma adresāts un mani neapzaga.

Tālāk ķērāmies pie maršruta plānošanas. Vienojāmies, ka brauksim caur Lietuvu un Baltkrieviju. Kopējais ceļa garums vienā virzienā ap 1000 Km. Izplanojām izbraukt naktī no ceturtdienas uz piektdienu un līdz piektdienas vakarm tikt Kijevā. Pa nakti palikt kādā no Kijevas hosteļiem un sestdien agri no rīta braukt uz Černobiļu. Un sestdienas vakarā, pēc Černobiļas apmeklējuma, braukt atpakļ uz Rīgu. Plāns izgāzās pilnībā. Bet par to vēlāk.

Baltkrievijā LR pilsoņiem ir nepieciešama vīza un obligāta personas apdoršināšana. 2kartējo tranzīta vīzu un personas apdrošināšanu kārtojām caur tūrisma kantori, kas izmaksaja kopā nepilnus 20 LVL katram. Braucot ar auto vajadzētu painteresēties pie sava OCTA’s apdrošinātāja par to vai nav kautkas jāpiepērk esošai OCTA’ai. Obligāti jābūt līdzi OCTA līguma orģinālam ar parakstiem un zīmogiem. Un obligati ir nepieciešama “Zaļā Karte” (mistiska, starptautiska apdrošināšana). Ja nemaldos, tad zaļā karte maksāja ap 20 LVL. To vislētāk var iegādāties pie CSDD sarkanajā WV busiņā.

No Rīgas izbraucām 21.08.2009 pl. 5:00 rītā, Lietuvas virzienā pa A2 šoseju. Dizegan veikli braucām un pēc dažām stundām jau sasniedzām Baltkrievijas robežu, kur bija jāpastāv nelielā rindā, kas mūsos radīja nelielu izbrīnu.

Tikuši līdz robeškontrolei es sapratu kāpēc ir rindas – tur strādājošo robežsargu gausību un vienaldzību nespēja satricināt pat dejojošs suns ar bumbu uz deguna. Tur viss notiek pēc robeždarbinieku grafika, kuru sastāda un nosaka viņš pats. Atalgojums attiecīgi tiek mērīts pēc darbā pavadītām stundām. Ja brīdī, kad mēs piebraucam pie pasu kontroles, robežniekam ir sagribējies čurāt vai uzsmēķēt, tad viņam būs nospļauties uz to, cik mašīnas ir rindā, viņš to darīs neko sev neliedzot. Tev atliks sēdēt mašīnā un vērot un brīnīties par apkārt notiekošo.

Tur pretī Baltkrievijā, biju pārsteigts par teicamo ceļu kvalitāti, sakoptiem ciemiem un autovadītāju braukšanas kultūru. Neraugoties uz to, ka Baltkrievija ir salidzinoši tālāk no Eiropas, nav EU un tur valda diktators, kura vadīšanas metodes ir stipri apšaubāmas, elementāras sociālas jomas ir daudz attīstītākas nekā Latvijā. Baltkrievija viennozīmīgi atstāja pozitīvu iespaidu un sajūtu, ka tur noteikti kādreiz ir jāatgriežas.

Info:

Alus maksā vidēji 0.25 LVL/0.5L (gards)

Degviela 95 benzīns: 0.35 LVL/1L. Lai gan 95 markas degvielu tur var atrast ne visos DUS. Pārsvarā tur ir 76 vai 93 markas degviela.

Vēlu vakarā tikām līdz Baltkrievijas/Ukrainas robežai, ko (mūsuprāt) šķērsojām salīdzinoši ātri un bez liekām ķibelēm. Liels bija mūsu pārsteigums, kad pēc apmēram 5 km uz šosejas iestigām apm. 500 – 700 m garā automašīnu rindā. Izrādījās, ka rinda ir uz Ukrainas robežas, kuru izstāvēt mums prasīja sešas stundas. Stāvot rindā nebija iespējams arī pagulēt, jo ik pēc 10.min. automobīlis bija jāpabrauc uz priekšu par pāris metriem. Jebkuru aizgulēšanos veikli izmantos aiz mums stāvošie.

Ap pieciem no rīta tikām Ukrainā. Bet pl. 9:00 mums bija sarunāta tikšanās ar stalkeriem 150 km tālāk. Nolēmām pāris stundas kaut kur pagulēt.

Netālu no robežas iebraucām pilsētā ar nosaukumu Ovruch, kurā atradām viesnīcu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Sliktākais hostelis kādā es jebkad esmu gulējis bija tālu no šīs viesnīcas. Viss ieturēts Padomju stilā ar miegainu un netīrā halātā tērptu guvernanti, sarkaniem, netīriem paklājiem visos viesnīcas gaiteņos, nolupušām sienām, dzelteniem griestiem un ar vecu mēbeļu un sliktas tabakas smaku. Bet nogurumam un divās diennaktīs nogulētām četrām stundām nerūpēja viesnīcas izskats. Samaksājot katrs pa 5$ iekritām dziļā miegā.

Pēc pāris stundām jau skanēja modinātājs un bijām spiesti rausties augšā un doties tālāk. Pāris nogulētās stundas mums atgrieza enerģijas un dzīvesprieku.

Ar nelielu kavēšanos pie KPP piebrauca vairāki auto no kuriem izbira bars ļaužu starp kriem bija ari mūsu stalkers – Žeņa. Vienkāršs ukraiņu zēns, apm. 30 gadu vecs, īsa auguma, inteliģents. Ar Žeņu kopā bija vēl viens stalkers, šoferis un kautkāda tante (vēlāk viņu iesaucām par “mēmo”), kura nerunāja vispār un uz mūsu jautājumiem atbildēja ar galvas pamāšanu.

Iepazināmies, norēķinājāmies par braucienu, sakāpām busiņā un devāmies zonas teritorijā šķērsojot Ditjatki KPP. Kontrolpunktā miliči rūpīgi pārbaudīja visus dokumentus un iebraukšanas atļaujas.

Vispirms devāmies uz Černobiļu, kur mūsu ceļojums sākās un beidzās iestādē ar nosaukumu “ЧернобыльИнтерИнформ”. Tas ir kā ofiss, muzejs, ēdnīca un viesnīca visiem stalkeriem un arī viesiem, kas ir gatavs maksāt un palikt tur uz vairākām dienām.

Kad bijām ofisā pasūtījuši pusdienas, iepazinušies ar simbolisku drošības noteikumu instruktāžu, apskatījuši muzeju un paspēlējušies ar full body Geigera skaitītāju, devāmies tālāk.

Mēs četri, Žeņa, Otrs Stalkers, Šoferis un Mēmā sakāpām atpakaļ busiņā un devāmies uz Černobiļas AES. Pa ceļam apstājāmies pie viena no trīs Černobiļas veikaliem, kas iekšā vizuāli maz atšķiras no parasta, Latvijas lauku mazveikaliņa.

Krāsainas atspirdzinošo dzērienu pudeļu rindas, kārumu plaukts, putraimi un konservu bundžas ar tušonku un skumbrijām tomātu mērcē, galošu un grabekļu stūris. Alkoholam izdalīts atsevišķs stends ar ļoti plašu izvēli, kuru gandrīz nav apsēduši putekļi un pēc kā varēja nospriest, ka tas ir veikaliņa galvenais ienākumu avots. Žeņa mums stingri norāda, ka alu mēs protams pirkt varam, bet ceļojuma laikā to lietot nedrīkstam.

…. Pirmās daļas beigas.